Nacionālās aizsardzības akadēmijas lauku nometne 2014
Lai gan 4. augusta rīts aizsākās ar brīnišķīgu saulīti, kadetu sejas tik saulainas vis nebija. Un kā nu ne, atzīsim godīgi – neviens negribēja pēdējo vasaras mēnesi pavadīt izolēts no sabiedrības, prom no saviem mīļajiem, prom no idilliskās lauku dzīves, zvilnēšanas jūras krastā, karstajām naktīm un tā varētu turpināt. Bet tagad, kad viss jau beidzies, jāatzīst, ka nometne lika man vilties. Vilties tādā ziņā, ka nebija ne tuvu tik briesmīgi, kā mēs bijām iedomājušies, gluži koncentrācijas nometnē nebijām nonākuši. Katram jau tie iespaidi par nometni un emociju gamma variē, taču kopumā varu teikt, ka gāja patiešām jautri. Tie, kas nebija, tie arī to nesapratīs, jo nevar izstāstīt visu, un, protams, arī atgadījumi, kurus labāk paturēt pie sevis, ja negrib trūkties no priekšniekiem.
Bet nu tātad īsais atskats uz nometni. Aizbraucām, tikām iepazīstināti, daži gan kārtējo gadu, ar jauno mājvietu tuvākajām divām nedēļām, par atlikušajām divām nedēļām parunāsim vēlāk. Kā jau jebkuras mājas vajag pienācīgi iekārtot un sakopt, tamdēļ pirmajā dienā draudzīgi tika sadalīti darbiņi, kam vajadzēja ūdensvadu ierīkot, kam tualetes, kam krēslus sazāģēt, kam teltis sliet. Tika atvestas pirmās pusdienas, sapratām, dzīve nometnē būs itin laba ar tādu barošanu, dažiem kuņģiem vajadzēja pāris dienas, lai aprastu, kas par svētkiem. Liels bonuss bija arī tas, ka vakaros varēja doties uz ezeru peldēt. Ar otro dienu mums jau aizsākās nodarbības kaujas šaušanā tuvās distancēs. Par mūsu grupas instruktoru seržantu Vlasovu var teikt tikai labus vārdus, šķiet, ne reizi divu nedēļu laikā neredzēju viņu dusmīgu, lai gan būtu bijis par ko. Ja sākumā bijām pilnīgi zaļie gurķi, tad pamazām jau kaut ko arī iemācījāmies, kurš ātri reaģēt uz komandām, kurš šaušanu pieslīpēja, bet kurš nē – tam vismaz fiziskie dotumi tika uzlaboti ar zvaigznītēm, vardītēm un ko tik vēl ne, jo par katru garām aizšauto patronu pienācās 10 vingrinājumi. Bet, ja ar to kādam bija par maz, papildus varēja dabūt pāris simtus klāt par drošības neievērošanu gan apzinātu, gan gadījuma. Arī es biju to skaitā, kas par tādu gadījuma misēkli nopelnīja 500, bet tas ir maz, tā vietā uz pleciem varēja gulties atbildība par kāda dzīvību, tādēļ ikvienam jāsaprot, ka ar drošību nav pieļaujamas nekādas atkāpes. No šautuves katru dienu bija maršs atpakaļ uz nometnes vietu, lai gan attālums nebija diži liels, tomēr lielajā karstumā tas bija liels vai mazs pārbaudījums ikkatram, un pēc katras reizes bija arvien mazāk izdzīvojušo. Bet klibie un slimie arī tika iesaistīti visādās aktivitātēs, lai rokas un kājas neaizmirst darba, - varēja grābt gan skujas, gan čiekurus, dalīt maltītes izsalkušajiem biedriem un darīt visādus citus saimnieciskus darbus. Naktīs varēja just, ka dienas ar atdevi aizvadītas, kā arī paldies svaigajam gaisam, visi gulēja kā mazie zvēriņi. Pirmo divu nedēļu noslēgumā bija ieskaite, lai izvērtētu, kā nu kurš ir apguvis mācīto. Tad devāmies līdz Ādažu bāzei, nē, nepareizi, garām tai. Tad tie, kuri maršā nepaspēja iesvīst, varēja to izdarīt stundu drillējot „PRIEKŠĀ! CELIS KREISAIS! GUĻUS! MUGURA, CELIS! PRIEKŠA! GUĻUS! PRIEKŠĀ! GUĻUS!” līdz nemaņai. Instruktori gan jau šeit varēja pasmieties par mūsu izmisušajām un bezpalīdzīgajām sejām, ņemot vērā, ka šitāds temps komandām nodarbībās nu galīgi nebija. Patrenējāmies un tad gan devāmies uz Ādažu bāzi, ieturējām pusdienas, apkopām katrs savu uzticamo ieroci un tika dota atļauja doties pelnītajās brīvdienās.
Pirmdiena. Rīta cēliens, rutīna, jaunais sadalījums pa vadiem un nodaļām. Kad bija apjausts, ar ko tad aizvadīsim šīs dienas un naktis plecu pie pleca, varējām izvirzīties un jaunajām nodarbību vietām. Pa dienām dažādas taktiskās nodarbības, piemēram, ātrais slēpnis, reakcija uz efektīvu pretinieka uguni, ātrais uzbrukums, kaujas šaušana nodaļas sastāvā, šķēršļu pārvarēšana, izlūkošana, pēc kurām devāmies tālāk ieņemt patruļbāzi. Ļoti patika, ka katru nakti bija jauna patruļbāzes vieta, bija tāds pārsteiguma moments. Pirmajā naktī, ierodoties patruļbāzē, arī lietus kā pārsteigums sāka gāzt, tā teikt „esiet sveicināti patruļbāzē”. Izmirkuši, nosaluši, negulējuši, bet tāpat vēl enerģijas pilni turpinājām. Patika trešdienas patruļbāze egļu ielejā, bija gandrīz neiespējami attīrīt celiņus, viss pilns ar mazām eglītēm, tīri, tīri, celies, gribi iet atpakaļ, priekšā milzīga egle. Bet naktī bija tik iespaidīgi, kad patrulējam un vērojām savus sektorus, pa gaisu lidinājās amerikāņu armijas helikopteri un šaudījās, sajūtas bija gluži kā filmā. Tad, atgriežoties no patruļbāzes, visiem nācās sakopot spēkus pēdējam taktiskajam uzdevumam, kur mūs atkal nedaudz pārdalīja jaunos vados un nodaļās, kur katram vadam bija savs uzdevums – vieniem izlūkošana, otriem bija jāieņem aizsardzības pozīcijas un trešajiem jāveic uzbrukums. Atgriežoties no taktiskā uzdevuma, varēja jau teikt, ka nometne ir beigusies, jo viss, kas bija atlicis, Taktikas kauss, kur atkal pārformējāmies atpakaļ pa kursiem. Līdz ar Taktikas kausa noslēgumu beidzās arī šī vasaras nometne, citiem ar smaidu sejā, dažiem ar rūgtumu acīs, bet visiem ar gandarījumu par sevi, ka kļuvuši kaut nedaudz labāki karavīri. Līdz nākamajam augustam!
Sagatavoja:
Gaisa spēku militārās vadības 3. kursa
kadete Anete Janevica